Īstenojušies popkultūras mīti

Tik daudz mēdijiem cīnoties par mūsu uzmanību, ir viegli noticēt nepatiesām ziņām par popkultūru. Maldīgu rakstu tenkas izplešas kā uguns sausā zālē un, līdz brīdim, kad aplamās ziņas tiek apgāztas, tās jau ir nosēdušās vairāku fanu prātos kā patiesas. Tomēr popkultūrā eksistē dīvains fenomens: ar laiku, sākotnēji maldīgas ziņas var kļūt par patiesām.

Sešdesmito gadu beigās dzima jauns mūzikas žanrs – smagais metāls. Ar savu agresīvo skanējumu, provokatīvo skatuves tēlu un tādiem grupu nosaukumiem kā Black Sabbath, parādījās mīts, ka metālistu grupu dalībnieki ir sātana pielūdzēji. Apkārt klīda baumas, ka metālisti esot pārdevuši savas dvēseles sātanam pretī saņemot muzikālo talantu un slavu. Metālistus vainoja arī slēptu tiešu sātanisku ziņojumu ierakstīšanā savās dziesmās, kuri ir dzirdami, spēlējot ierakstus atpakaļgaitā, un netiešu nelabā slavināšanu starp tekstu rindām. Spekulācijas vairāk koncentrējās nevis uz to apgalvoto faktu patiesumu, bet uz to, cik aitu vai jaunavu ir jāupurē, lai izdotu veiksmīgu metāla ierakstu. Tas viss, protams, bija pilnīgas muļķības. Par sātaniskiem uzskatītie dziesmu teksti patiesībā bija politiska, vai vienkārši – ezotēriska rakstura. Tomēr, vēlāk metāls sadalījās vairākos specifiskākos žanros un, vairākas grupas, it īpaši melnā metāla žanrā, pieņēma sātanistu dogmu, dodot zināmu pamatu konservatīvās sabiedrības bažām vietā, kur agrāk tā nebija. Mūsdienās, tādas grupas kā Angel Corpse un Blasphemy neatstāj pārāk daudz vietas interpretācijai, savās dziesmās atklāti slavinot sātanu. Salīdzinājumā, šodien klausoties metāla klasiku Black Sabath un Led Zeppelin izpildījumā, ir smieklīgi iedomāties, ka šo mūziku agrāk saistīja ar sātanismu.

Urbānās kultūras pazinēji labi zina, ka hiphops ir plaša un dažāda kultūra, kurā iekļaujas grafiti māksla, ielu dejas un daudzi citi mākslinieciskās izpausmes līdzekļi. Hiphopa kultūrā valdošais mūzikas žanrs pareizi ir jāsauc par repu, nevis hiphopu, kā tas tiek darīts mūsdienās. Pie šī nepareizā frāzējuma ir vainojamas radio stacijas. Tā kā reps sākotnēji nedalījās sīkākos žanros, radio dīdžeji, negribot likt vienā maisā tādus māksliniekus kā Fresh Prince un Public Enemy, sāka lietot terminu hiphopa mūzika. Drīz vien mūzikas kritiķi un klausītāji sāka lietot šo ačgārno terminu, bet informētākie žanra cienītāji, tiem aizrādīt, kas izrādījās pagalam veltīga nodarbe. Lai arī kā, jaunais termins pielipa. Deviņdesmito gadu sākumā, repam sadaloties ducī specifiskāku žanru, hiphops kļuva par terminu, kas tos visus apvienoja vienkopus. Mūsdienās pat rūdīti pagrīdes mākslinieki savu mūziku sauc par hiphopu.

Klausoties dziesmas, ir visai viegli pārprast to tekstus. Katram būs gadījies saņemt aizrādījumu, ka, dziesmas vārdi, kuri tiek dziedāti līdzi, patiesībā ir savādāki, nekā sākotnēji šķitis. Vieni no visvairāk pārprastajiem dziesmu vārdiem ir Džimija Hendriksa Purple Haze (verkkosivusto), kurā Džimijs dzied: Scuse me while kiss the sky, kas bieži tiek pārklausīts kā: kiss this guy. Šis gadījums kļuva tik populārs, ka pat pats mākslinieks mēdza dziedāt šādus vārdus uzstājoties koncertos, parasti, norādot uz kādu no pārējiem grupas biedriem. Lai arī dziesmu vārdi tiek pārklausīti ļoti bieži, šis ir vienīgais zināmais gadījums, kad slavens mākslinieks ir pielāgojies saviem faniem.