Balles dejas

Viena no populārākajām un senākajām deju formām ir balles dejas. Tās tiek dēvētas arī par īstajām dejām, jo lai dejotu balles dejas, ir jāzina visi pamata soļi un tajās ir mazāk vietas improvizācijai. Pamatā tās ir dejas, kas tiek dejotas saviesīgos pasākumos un ballēs. Starptautiskā deju padome (World Dance Council), par oficiālām balles dejām ir atzinusi tādas dejas kā lēnais valsis, Vīnes valsis, fokstrots, συνεργάτες, ča-ča-ča, rumba, salsa, svings, samba, hāstls, merenge un tango.

Balles dejām ir ļoti sena vēsture. Par balles deju rašanās laiku tiek uzskatīti viduslaiku beigu periods, kad sāka rīkot balles pilīs. Tās bija paredzētas tikai un vienīgi aristokrātiem. Balles dejas papildināja krāšņi tērpi un ļoti liela greznība. Pirmās balles dejas bija galjarda, pavana, menuets. Šīs dejas bija ļoti formālas un, lai tās dejotu bija perfekti jāpārzina soļi un kustības. Tām nebija raksturīgs ciešs kontakts ar deju partneri un dejas vairāk atgādināja formālu parādi.

Balles dejas mazliet izmainījās renesanses laikmetā, taču tās tik un tā bija aristokrātu un bagātnieku privilēģija. Šajā laikā dejas vairs nebija tik stingri reglamentētas un formālas. Sāka parādīties arī ciešā satvēriena dejas, kā, piemēram, valsis. Ap 17. gadsimtu balles dejas jau kļuva daudz līdzīgākas mūsdienu balles dejām. Tās kļuva līganākas un lēnāks. Pazuda balles dejām iepriekš raksturīgie spērieni un palēcieni. Pēc 18. gadsimta tādas dejas kā menuets izzuda. Balles deju repertuārs pilnībā mainījās.

19. gadsimtā balles dejas jau kļuva pieejams plašai sabiedrībai. Sāka rīkot sabiedriskās balles un pasākumus, kuros varēja piedalīties arī vidusslānis. Arī pašas balles dejas krietni vien izmainījās. Uzvaras gājienu uzsāka valsis, kas kļuva par vienu no populārākajām balles dejām. Popularitāti guva arī tādas dejas kā kadriļa, polka, polonēze un galops.

Tikai 20. gadsimtā balles dejas sāka līdzināties mūsdienu balles dejām. Piemērām, valsim izveidojās vairāki veidi, kā rezultātā tika radīti mūsdienās zināmākie valša veidi – lēnais valsis un Vīnes valsis. Daudzas dejas ienāca no Latīņamerikas, kā, piemēram, viesiem labi zināmais tango, kā arī rumba, samba un citas karstasinīgās, ātrās latīņu dejas. No Ziemeļamerikas ienāca tāda deja kā fokstrots. Šīs jaunās vēsmas sadalīja balles dejas lēno soļu dejās un ātro soļu dejās. 20. gadsimta beigās, tika izveidots oficiāls saraksts ar balles dejām, kas aktuāls vēl joprojām.

Balles dejas nereti tiek dēvētas arī citādāk, piemēram, par sarīkojuma dejām, salona dejām vai viesību dejām, taču doma ir aptuveni tā pati – šis deju stila iekļauj pašas populārākas dejas, kas tiek dejotas saviesīgos pasākumos un ballēs. Bieži vien balles dejas tiek jauktas ar sporta dejām. Būtībā daudzas balles dejas tiešām sakrīt ar sporta dejām, taču atšķirība ir gan deju sarakstā, gan deju figūrās, izpildījumā un organizēšanā. Sporta dejas ir deju sacensība, kur ļoti svarīga ir precīza un sarežģīta horeogrāfija, bet balles dejas tomēr ir paredzētas izklaidei un atpūtai.