Balles dejas

Viena no populārākajām un senākajām deju formām ir balles dejas. Tās tiek dēvētas arī par īstajām dejām, jo lai dejotu balles dejas, ir jāzina visi pamata soļi un tajās ir mazāk vietas improvizācijai. Pamatā tās ir dejas, kas tiek dejotas saviesīgos pasākumos un ballēs. Starptautiskā deju padome (World Dance Council), par oficiālām balles dejām ir atzinusi tādas dejas kā lēnais valsis, Vīnes valsis, fokstrots, συνεργάτες, ča-ča-ča, rumba, salsa, svings, samba, hāstls, merenge un tango.

Balles dejām ir ļoti sena vēsture. Par balles deju rašanās laiku tiek uzskatīti viduslaiku beigu periods, kad sāka rīkot balles pilīs. Tās bija paredzētas tikai un vienīgi aristokrātiem. Balles dejas papildināja krāšņi tērpi un ļoti liela greznība. Pirmās balles dejas bija galjarda, pavana, menuets. Šīs dejas bija ļoti formālas un, lai tās dejotu bija perfekti jāpārzina soļi un kustības. Tām nebija raksturīgs ciešs kontakts ar deju partneri un dejas vairāk atgādināja formālu parādi.

Balles dejas mazliet izmainījās renesanses laikmetā, taču tās tik un tā bija aristokrātu un bagātnieku privilēģija. Šajā laikā dejas vairs nebija tik stingri reglamentētas un formālas. Sāka parādīties arī ciešā satvēriena dejas, kā, piemēram, valsis. Ap 17. gadsimtu balles dejas jau kļuva daudz līdzīgākas mūsdienu balles dejām. Tās kļuva līganākas un lēnāks. Pazuda balles dejām iepriekš raksturīgie spērieni un palēcieni. Pēc 18. gadsimta tādas dejas kā menuets izzuda. Balles deju repertuārs pilnībā mainījās.

19. gadsimtā balles dejas jau kļuva pieejams plašai sabiedrībai. Sāka rīkot sabiedriskās balles un pasākumus, kuros varēja piedalīties arī vidusslānis. Arī pašas balles dejas krietni vien izmainījās. Uzvaras gājienu uzsāka valsis, kas kļuva par vienu no populārākajām balles dejām. Popularitāti guva arī tādas dejas kā kadriļa, polka, polonēze un galops.

Tikai 20. gadsimtā balles dejas sāka līdzināties mūsdienu balles dejām. Piemērām, valsim izveidojās vairāki veidi, kā rezultātā tika radīti mūsdienās zināmākie valša veidi – lēnais valsis un Vīnes valsis. Daudzas dejas ienāca no Latīņamerikas, kā, piemēram, viesiem labi zināmais tango, kā arī rumba, samba un citas karstasinīgās, ātrās latīņu dejas. No Ziemeļamerikas ienāca tāda deja kā fokstrots. Šīs jaunās vēsmas sadalīja balles dejas lēno soļu dejās un ātro soļu dejās. 20. gadsimta beigās, tika izveidots oficiāls saraksts ar balles dejām, kas aktuāls vēl joprojām.

Balles dejas nereti tiek dēvētas arī citādāk, piemēram, par sarīkojuma dejām, salona dejām vai viesību dejām, taču doma ir aptuveni tā pati – šis deju stila iekļauj pašas populārākas dejas, kas tiek dejotas saviesīgos pasākumos un ballēs. Bieži vien balles dejas tiek jauktas ar sporta dejām. Būtībā daudzas balles dejas tiešām sakrīt ar sporta dejām, taču atšķirība ir gan deju sarakstā, gan deju figūrās, izpildījumā un organizēšanā. Sporta dejas ir deju sacensība, kur ļoti svarīga ir precīza un sarežģīta horeogrāfija, bet balles dejas tomēr ir paredzētas izklaidei un atpūtai.

Populārākie deju stili

Deju cilvēki pazīst jau kopš pašiem pirmsākumiem. Cilvēks vienmēr ir izjutis saikni ar mūziku, ritmu un vēlējies tiem kustēties līdzi. Laika gaitā ir izveidojušies daudzi, ļoti atšķirīgi deju stili. Pēc tam šiem pamata deju stiliem izveidojās arī apakš stili un nu jau deju klāsts ir tik milzīgs, ka tam grūti izsekot līdzi. Šeit esam mēģinājuši apkopot dažus no populārākajiem deju stiliem, ko pazīstam šodien.

Eiropas balles dejas ir radušās Eiropā jau ap 15. gadsimtu. Balles un līdz ar to arī dejas bija paredzētas tikai aristokrātiem. Balles norisinājās pilī un uz tām tika aicināti tikai augstdzimušie. Viņiem apgūt balles deju soļus bija obligāts nosacījums. Vēlāk, kad balles tika rīkotas arī plašākai sabiedrībai, balles dejas kļuva arvien populārākas. Tās mainījās līdzi laikam un attīstījās. Mūsdienās populārākās balles dejas ir, piemēram, valsis, fokstrots un kviksteps. Šīm dejām raksturīgs ciešs satvēriens ar partneri un graciozas kustības.

Latīņamerikas dejas ir cēlušās Latīņamerikā, taču liela ietekme šo deju attīstībā bijusi eiropiešiem. No Latīņamerikas nāk deju pamata soļi, tērpi un dejas figūras. Tām raksturīgi vaļēji satvērieni bez kontakta ar partneri. Latīņamerikas dejas parasti ir ātras un karstasinīgas. Pie populārākajām Latīņamerikas dejām varam pieskaitīt, piemēram, rumbu, ča-ča-ča un salsu, Brazīlijas sambu, casino, lambadu, Dominikas merengi, Argentīnas tango, pasadobli u.c.

Tautas dejas jeb folkdance ir ļoti plaša deju grupa. Katrai tautai ir savas tradicionālās tautas dejas, kas cieši saistītas ar konkrētās atautas izcelsmi, folkloru un kultūru. Šīs dejas parasti tiek dejotas tautas tērpos, kas arī katrai tautai ir ļoti atšķirīgi. Parasti šādas dejas var apgūt folkloras kopās un pašdarbības kolektīvos.

Balets ir viena no zināmākajām un arī sarežģītākajām dejām. Par baleta izcelsmi vienotas versijas nav. Viena no versijām ir tāda, ka tas radies ap 16. gadsimtu Francijā. Cits uzskats, ka tas cēlies jau ap 15. gadsimtu Itālijā, Milānā. Lai vai kā, mūsdienās balets tiek uzskatīts par vienu no elegantākajām un graciozākajām dejām. Baletdejotājiem jābūt īpašu lunkaniem, ar labu līdzsvara izjūtu un koordināciju, jo daudzi baleta deju soļi ir sarežģīti un bez iepriekšējiem treniņiem tos izpildīt nemaz nav iespējams. Mūsdienās arī baletam izveidojušies vairāki apakš virzieni.
Ziemeļamerikas dejas, kā noprotams, nāk no ASV. Tās radušās 20. gadsimtā džeza mūzikas stila ietekmē. Sākumā šīs dejas bija raksturīgas melnajai rasei, taču tās ļoti iepatikās arī baltādainajiem un tālākajā dejas attīstībā liela ietekme bijusi arī eiropiešiem. Kā galvenā un senākā Ziemeļamerikas deja parasti tiek uzskatīta lindijs. Vēlāk tas sazarojās un radās arvien jauni deju stili, piemēram, svings un džaivs. Mūsdienās no tiem attīstījušās arī tādas dejas kā balboa, šags, pušs, vips. Pēc tam, kad Ziemeļeiropā popularitāti ieguva rokenrols, izveidojās arī tāda deja kā bugi-vugi, bet vēl vēlāk, attīstoties disko mūzikai, radās hāstls un diskofokss.

Ielu dejas ir viens no mūsdienīgākajiem deju stiliem. Arī ielu deju aizsākumi meklējami Ziemeļamerikā. Ielu dejas vairāk ir saistītas ar tādiem mūzikas žanriem kā hip-hops un r&b. Patiesībā ielu dejas ir ļoti daudzu citu deju stilu apvienojums. Tās ietver hip-hop deju, breika, najlepsie tipy na stavkovanie, poppinga, lokinga un citu deju elementus. Ielu dejās nav konkrētu noteikumu un deju soļu. Viss ir ap radošumu un pēc iespējas sarežģītākām kustībām.

Īstenojušies popkultūras mīti

Tik daudz mēdijiem cīnoties par mūsu uzmanību, ir viegli noticēt nepatiesām ziņām par popkultūru. Maldīgu rakstu tenkas izplešas kā uguns sausā zālē un, līdz brīdim, kad aplamās ziņas tiek apgāztas, tās jau ir nosēdušās vairāku fanu prātos kā patiesas. Tomēr popkultūrā eksistē dīvains fenomens: ar laiku, sākotnēji maldīgas ziņas var kļūt par patiesām.

Sešdesmito gadu beigās dzima jauns mūzikas žanrs – smagais metāls. Ar savu agresīvo skanējumu, provokatīvo skatuves tēlu un tādiem grupu nosaukumiem kā Black Sabbath, parādījās mīts, ka metālistu grupu dalībnieki ir sātana pielūdzēji. Apkārt klīda baumas, ka metālisti esot pārdevuši savas dvēseles sātanam pretī saņemot muzikālo talantu un slavu. Metālistus vainoja arī slēptu tiešu sātanisku ziņojumu ierakstīšanā savās dziesmās, kuri ir dzirdami, spēlējot ierakstus atpakaļgaitā, un netiešu nelabā slavināšanu starp tekstu rindām. Spekulācijas vairāk koncentrējās nevis uz to apgalvoto faktu patiesumu, bet uz to, cik aitu vai jaunavu ir jāupurē, lai izdotu veiksmīgu metāla ierakstu. Tas viss, protams, bija pilnīgas muļķības. Par sātaniskiem uzskatītie dziesmu teksti patiesībā bija politiska, vai vienkārši – ezotēriska rakstura. Tomēr, vēlāk metāls sadalījās vairākos specifiskākos žanros un, vairākas grupas, it īpaši melnā metāla žanrā, pieņēma sātanistu dogmu, dodot zināmu pamatu konservatīvās sabiedrības bažām vietā, kur agrāk tā nebija. Mūsdienās, tādas grupas kā Angel Corpse un Blasphemy neatstāj pārāk daudz vietas interpretācijai, savās dziesmās atklāti slavinot sātanu. Salīdzinājumā, šodien klausoties metāla klasiku Black Sabath un Led Zeppelin izpildījumā, ir smieklīgi iedomāties, ka šo mūziku agrāk saistīja ar sātanismu.

Urbānās kultūras pazinēji labi zina, ka hiphops ir plaša un dažāda kultūra, kurā iekļaujas grafiti māksla, ielu dejas un daudzi citi mākslinieciskās izpausmes līdzekļi. Hiphopa kultūrā valdošais mūzikas žanrs pareizi ir jāsauc par repu, nevis hiphopu, kā tas tiek darīts mūsdienās. Pie šī nepareizā frāzējuma ir vainojamas radio stacijas. Tā kā reps sākotnēji nedalījās sīkākos žanros, radio dīdžeji, negribot likt vienā maisā tādus māksliniekus kā Fresh Prince un Public Enemy, sāka lietot terminu hiphopa mūzika. Drīz vien mūzikas kritiķi un klausītāji sāka lietot šo ačgārno terminu, bet informētākie žanra cienītāji, tiem aizrādīt, kas izrādījās pagalam veltīga nodarbe. Lai arī kā, jaunais termins pielipa. Deviņdesmito gadu sākumā, repam sadaloties ducī specifiskāku žanru, hiphops kļuva par terminu, kas tos visus apvienoja vienkopus. Mūsdienās pat rūdīti pagrīdes mākslinieki savu mūziku sauc par hiphopu.

Klausoties dziesmas, ir visai viegli pārprast to tekstus. Katram būs gadījies saņemt aizrādījumu, ka, dziesmas vārdi, kuri tiek dziedāti līdzi, patiesībā ir savādāki, nekā sākotnēji šķitis. Vieni no visvairāk pārprastajiem dziesmu vārdiem ir Džimija Hendriksa Purple Haze (verkkosivusto), kurā Džimijs dzied: Scuse me while kiss the sky, kas bieži tiek pārklausīts kā: kiss this guy. Šis gadījums kļuva tik populārs, ka pat pats mākslinieks mēdza dziedāt šādus vārdus uzstājoties koncertos, parasti, norādot uz kādu no pārējiem grupas biedriem. Lai arī dziesmu vārdi tiek pārklausīti ļoti bieži, šis ir vienīgais zināmais gadījums, kad slavens mākslinieks ir pielāgojies saviem faniem.

Nerimušās sešdesmito gadu ikonas

Mūzikas biznesā visu nosaka jaunākās tendences un spilgtākās industrijas zvaigznes strauji uzlec un nemanāmi noriet, dodot vietu citām. Tādēļ vairums slavenāko mūziķu vienmēr ir bijuši gados jauni cilvēki, kuriem labāk izdodas izprast savu paaudzi, kas diktē modi šovbiznesā. Neskatoties uz to, atsevišķas sešdesmito gadu ikonas, vēl joprojām spēj pārdot ierakstus, aizpildīt pasaules lielākās koncertu arēnas un likt presei apspriest katru to dzīves sīkāko detaļu.

Popdīva Šēra savu muzikālo karjeru sāka bekvokāliste kā Fila Spektora producētajos ierakstos, sešdesmito gadu sākumā. Dziedātāja plašāku slavu iemantoja 1965. gadā, kad kopā ar savu vīru Soniju Bonu ierakstīja dziesmu I Got You Babe. Citi dziedātājas hīti no sešdesmitajiem gadi bija vēl viens kopdarbs ar vīru The Beat Goes On un solo gabals Bang Bang (My Baby Shot Me Down). Pārim piedzīvojot popularitātes kritumu, Šēra un Sonijs pārsprieda savas karjeras televīzijas hita šovā The Sonny and Cher Comedy Hour, kas televīzijā tika demonstrēts septiņdesmitajos gados. Lai arī Šēra piedalījās atsevišķās nelielās Holivudas lomās vēl sešdesmitajos gados, mākslinieces aktrises karjera kārtīgi ieskrējās astoņdesmito gadu laikā, iegūstot Oskaru kā labākajai aktrisei par tēloto Brūklinas bibliotekāres Loretas Kastorini lomu filmā Moonstruck. 2003. gadā, Šēra devās atvadu koncertturnejā, tomēr vēl joprojām aktīvi darbojas šovbiznesā, regulāri uzstājoties Las Vegasā un, tēlojot 2010. gada filmā Burlesque.

Sers Maikls Filips Džegers iemantoja pasaules mēroga slavu sešdesmitajos, tik līdz Rolling Stones pirmais lielais hīts (I Can’t Get No) Satisfaction nokļuva radio viļņos. Gandrīz no paša sākuma, prese grupu dēvēja par Miku Džegeru un Rolling Stones, jo Džegera trakās skatuves kustības atstāja lielāko iespaidu uz tiem, kas vēroja Rolling Stones uzstāšanos klātienē. Rokmūzikas leģendas šajā desmitgadē vēl nav aizvadījušas nevienu koncertturneju, bet nav arī paziņojušas par savas darbības izbeigšanu. 2012. gadā Miks Džegers uzstājās Baltajā Namā, kad iepriekšējais ASV prezidents Baraks Obama pulcēja klasiskā roka un blūza leģendas zem sava jumta.

Vēl joprojām aktīvs ir arī cits sešdesmito gadu mūziķis, kuru Lielbritānijas karaliene ir iecēlusi bruņinieka kārtā – Sers Pols Makartnijs. Tāpat kā pārējie Bītlu dalībnieki, sešdesmitajos gados, Makartnijs bija gandrīz tikpat populārs kā Jēzus. Mūsdienās ir grūti aprakstīt, cik lielā mērā Bītli ietekmējuši popmūziku visā pasaulē. Vienā brīdī, Bītlu hīti ieņēma pirmās Billboard’s Hot 100 topu ailes, turklāt topā atradās vieta vēl septiņām citām grupas dziesmām, kas atradās nedaudz zemāk. Jaunieši uz skolu nesa pusdienas Bītlu pusdienu kārbās, skatījās Bītlu multenes un spēlēja Bītlu dziesmas uz Bītlu mūzikas atskaņotājiem. Radio stacijas mainīja formātus, lai piemērotos, no Liverpūles nākušās, grupas daiļradei, jaunieši frizēja matus, lai līdzinātos saviem elkiem un visa mūzikas industrija centās tos atdarināt. Tāpēc nav liels pārsteigums, ka arī šodien Pols Makartnijs ir viens no pasaules pieprasītākajiem māksliniekiem, kuram nesagādā problēmas pat futbola stadionu aizpildīšana. Pols vēl joprojām dodas visas pasaules turnejās un turpina ierakstīt jaunus ierakstus, par spīti tam, ka ir maz ticams, ka viņam, ne arī dzen kādam citam, kādreiz izdosies pārspēt mūzikas industrijas rekordus, kurus viņš kopā ar Bītliem uzstādīja sešdesmito gadu vidū.

Informācija iegūta no mājaslapas: www.oiapostas.com

Slavenību fobijas

Katrs no kaut kā baidoties. Pētnieki uzskata, ka gandrīz katram esot arī kāda fobija, vai citiem vārdiem sakot, hroniskas un sevišķi mokošas bailes. Zem šī jēdziena iekļaujas gan visai tipiskas bailes, kā baidīšanās no zirnekļiem, ko sauc par arahnofobiju un, daudz retākas fobijas, kas atstāj nopietnu iespaidu uz cilvēku dzīvi, piemēram, sociofobija, vai bailes no cilvēkiem. Arī slavenības nav izņēmums, tāpat kā vairumam cilvēku, ciešot no dažādām fobijām.

Par Šausmu Tēvu dēvētais režisors Alfrēds Hičkoks un šausmu žanra klasiku Psiho, Putni un Vertigo autors, cieta no visai neparastas fobijas, ko sauc par ovofobiju (como apostar em futebol), kas nozīmē bailes no olām. Viņš ir vairākkārtīgi apgalvojis, ka tās viņam esot šausmīgākas par jebkuru šausmu filmu. Hičkoks nekad ne reizes neesot pagaršojis olu saturošu maltīti un esot kategoriski atteicies atrasties olu tuvumā. Saplēstas olas aina, baltajam, gludajam un apaļajam priekšmetam sašķeļoties, lai no tā izlītu dzeltens staipīgs šķidrums, esot pats pretīgākais, ko režisors vispār varot iedomāties.

Amerikāņu televīzijas dīva Opra Vinfrija ciešot no smagas fobijas pret košļājamo gumiju košļāšanas. Bailes esot uzradušās bērnībā, kad Opras vecmāmiņa esot vākusi sakošļātas košļenes un glabājusi tās aiz sekcijas stikla. Oprai tas esot šķitis tik pretīgi, ka košļājamās gumijas izraisot šausmas un riebumu visā turpmākajā dzīvē. Reiz viņa esot izmetusi ārā šķīvi, tikai tādēļ, ka uz tā atradusi košļeni. Ņemot vērā fobijas ietekmi uz dīvu, nav pārsteidzoši, ka viņas šovu filmēšanas studijā, košļenes ienest ir kategoriski aizliegts. Pirms katras pārraides ierakstīšanas, apsardzes personāls rūpīgi pārliecinoties, lai neviens no skatītājiem, Opras kolēģiem un raidījuma viesiem, nepārkāptu košļeņu aizliegumu.

Lieliskais iekarotājs Napoleons Bonaparts, arī Francijas imperators, kura pakļautībā reiz bija gandrīz visa Eiropa, paniski baidījās no kaķiem. Šo fobiju sauc par Ailurofobiju un, citiem mīlīgie un pūkainie mājdzīvnieki, tās cietējus stindzinot līdz pat kauliem. Vēsturē nav saglabājušās liecības par to, kā leģendārais kara vadonis iemantojis šādas neparastas bailes, zināms ir tikai tas, ka pat viens skats uz maziņu kaķēnu esot bijis gana, lai imperators kristu panikā. Turklāt Napoleons nav vienīgais iekarotājs ar šādu fobiju. Šāda fobija bijušas arī Hitleram, Musolini un Jūlijam Cēzaram. Ironiski, ka vīriem, kuri nav bijušies mest izaicinājumu visas pasaules armijai, trīcējušas kājas ņaudošu kaķēnu klātbūtnē.

Slavenais aktieris un mūziķis Bilijs Bobs Torntons cieš no vairākām fobijām. Viņš cieš no kromofobijas – bailēm no spilgtām krāsām. Tāpat aktieri nomokot bailes no antīkām mēbelēm. Katrs galdniecības paraugs, kas tapis agrāk par 1950. gadu, uzdzenot, Holivudas filmu drūmo tēlo tēlotājam, nelabas bailes. Pats Torntons apgalvo, ka antīko mēbeļu baiļu cēlonis esot kāds restorāna, kā interjeru veidojušas tikai senlaicīgas mēbeles, apmeklējums. Restorāns esot bijis tik pārpildīts, un senās baroka mēbeles tik apjomīgas, ka sākusies liela drūzmēšanās cauri šaurajām ejām starp galdiem. Starp citiem apmeklētājiem iespiestais aktierim esot šķitis, ka viņam nepietiekot vietas, lai ievilktu elpu, kas esot izraisījis panikas lēkmi. Torntonam esot arī trešā fobija – kolorfobija, kas ir bailes no klauniem, ko aktieris dala ar citu kolēģi – Džoniju Depu.